Es strādāju par konditoru. Nē, ne tādu, kas uz šokolādes glazūras zīmē puķītes. Es strādāju lielajā ražotnē pie Jūrmalas, kurā cepumus lej veikalos ar visām Latvijas pilsētām. Mana ikdiena ir miltu mākoņi, vaniļas esence, kas pielipusi pie ādas, un milzīgas cepeškrāsnis, kuras plīst ik pēc divām nedēļām. Alga ir ok, bet tāda, ka pēc īres un komunālajiem paliek tieši tik, lai nejustos kā bomzis, bet arī neaizbrauktu uz Spāniju.
Pirms pieciem mēnešiem manā dzīvē ienāca rutīnas krīze. Katru rītu viens un tas pats: celies 5:30, uzvāri tēju, uzliec tos pašus cepumus, pārbaudi temperatūru, apēd pusdienu pārtraukumā vienmuļo auzu pārslu biezputru. Kolēģi joko, ka es esmu kā robots. Vienā vakarā es sēdēju dzīvoklī Ķengaragā, skatījos griestos un sapratu – man vajag kaut ko, kas izceļ šo pelēcību.
Draugs ieteica: "Izmēģini kaut ko jaunu. Nopērc sev kaut ko." Bet es negribēju pirkt. Es gribēju sajust to nezināmo, kurā nav garantiju.
Tā es atradu vavada lv (https://knf.lv/). Sākumā domāju, ka tā ir kārtējā aplikācija, kurā desmit minūtēs zaudēsi desmit eiro un aizmirsīsi. Bet dizains bija patīkams, gaišs. Reģistrējos, ieliku desmitnieku. Sāku griezt kādu spēli ar augļu tēmu – ķirši, citroni, septītnieki. Vecmodīgs stils, bet man tas patika. Likmes liku pa desmit centiem. Pirmā pusstunda bija kā meditācija: grieziens, nekas, grieziens, 0.20 eiro, grieziens, nekas. Es nezaudēju, neuzvinnēju. Es vienkārši... biju.
Bet trešajā vakarā atnāca tas brīdis. Aizvēru acis, nospiedu "spin", un atvēru tās tikai tad, kad dzirdēju fanfaras. Skanēja kā vecs spēļu automāts. Manā ekrānā bija pieci vienādi simboli. Desmit eiro likme? Nē, es biju uzlicis tikai 0.50 centus. Bet reizinātājs bija 100x. Es uzreiz nespēju izrēķināt – man parādījās 50 eiro. Smaidot kā muļķis, es izņēmu naudu ārā.
Tā bija maza uzvara. Bet tā garšoja pēc vaniļas – salda, siltu, drošu.
Tad notika kaut kas dīvains. Es sāku spēlēt nevis pēc algas, bet pēc maiņām. Atnāku mājās noguris, smaržojot pēc sviesta krēma, atveru vavada lv, uzlieku mūziku un griežu. Nevis tāpēc, ka gribu laimēt miljonu. Bet tāpēc, ka tās 20 minūtes ir pilnīgs fokuss. Nav domu par cepeškrāsni, par šefpavāru, kurš kliedz, par rītdienas pasūtījumu. Ir tikai bungas, simboli un cerība, kas neatņem miegu.
Ap februāri es biju samaksājis visus sīkos parādus. Atlikuši 200 eiro. Viss, ko biju laimējis pa mēnesi. Un vienā naktī es izlēmu – uzlikšu 20 eiro uz vienu spēli, ko nekad neesmu griezis. Tur bija tāda mehānika: krītoši bloki, katrs jauns bloks dod papildus reizinātāju. Pirmais grieziens – 2 eiro, otrais – nekas, trešais – bonuss. Es neelpoju. Skatījos, kā bloki krīt kā domino, reizinātāji aug: 3x, 5x, 12x, 25x. Beigās tas apstājās pie 48x. Es laimēju 960 eiro.
Es pasmējos. Skaļi. Kliedzu "Jā!" tā, ka kaimiņš sita pie sienas. Bet tas nebija prieks par naudu. Tas bija prieks, ka mani smadzeņu "robots" ir salūzis. Es joprojām esmu tas pats konditors. Joprojām smaržoju pēc miltiem un noguruma. Bet man ir kaut kas savs – spēle, kas nav atkarība, bet rituāls. Es ielieku vavada lv limitus: 30 eiro mēnesī. Nekad vairāk. Kad tie ir notērēti, es vairs nespēlēju. Un, ja laimēju, es izņemu pusi uzreiz, otru pusi atstāju nākamajai nedēļai.
Zinu, ka daudi saka: "Online kazino ir ļaunums." Varbūt. Bet man tas iemācīja vienu lietu – kontroli. Kad tu zini, ka drīksti zaudēt tieši 30 eiro, bet pēc tam aizver lietotni bez nožēlas, tu esi brīvs. Nav tā, ka ticu laimei. Es ticu, ka cilvēkam vajag kaut ko, kas nav darbs, nav ģimene, nav draugi. Kaut ko tikai pašam. Man tas ir grieziens pirms gulētiešanas, kad virtuvē vēl smaržo vakara kafija.
Reiz sieva (jā, mums ar sievu ir labi, viņa zina par šo manu ieradumu) jautāja: "Vai tev nav žēl naudas?" Es paskatījos uz viņu. "Nē," teicu. "Jo es neperku laimestu. Es pērku pusstundu, kurā es ne par ko nedomāju."
Tā ir vērtība, ko neviens spēļu automāts nevar atņemt. Un ja reizēm pa ceļam uz tādu pusstundu uzspīd arī 960 eiro – nu, tad cepumi visā Latvijā pēkšņi garšo mazliet saldāki. Pat tie, kurus esmu cepis pats.